Saņemu kārtējo CV ar kārtējo sajūsmas pilno tekstu. ”Esmu sapratis (-usi), ka gribu strādāt sabiedrisko attiecību aģentūrā. …. enerģiska (-s), radoša (-šs), stresa izturīga (-s); utt..”
Izglītība ok, neliela pieredze arī ir un mums ir vakance. Aicinu uz pārunām. Atnāk meitene mirdzošām acīm un stāsta, ka viņas galvenais šī brīža mērķis ir profesionālā izaugsme. Jautāju, vai viņai ir kaut neliela izpratne par aģentūras darba ikdienas realitāti. Jā, jā, viņa saprotot, ka būs daudz jāstrādā. Arī vēlās vakara stundas un pat brīvdienās? Problēmu neesot. Galvenais sevi pierādīt. Galvenais, – gūt pieredzi. Domāju, labi. Jādod iespēja un piedāvāju nākt mūsu pulkā.
Vārdu sakot, šī scenārija daļa vairums gadījumu ir ļoti līdzīga. Un arī tālākajam ir kopējas iezīmes ar atsevišķām individuālām īpatnībām.
… pēc aģentūrā nostrādātiem aptuveni trim mēnešiem jaunais censonis vai censone saprot, ka PATIEŠĀM nereti darba dēļ ir jāziedo vakara stundas un pat brīvdienas.
…. izrādās, strādāt “vienlaikus ar vairākiem word dokumentiem” ir sarežģīti.
…. sabiedriskajās attiecībās ir arī garlaicīgi darbi un darbiņi.
…. darbs aģentūrā IR stresains.
…. aģentūrā IR JĀSTRĀDĀ un ja Tu negribi strādāt, TU TE NEESI VAJADZĪGS.
… tev ir jabūt pieaugušam un jāspēj patstāvīgi pieņemt lēmumi.
Un mēs vairāk vai mazāk draudzīgi šķiramies.
Vai talantīgu muļķu muzejs?
Neskaitāmas reizes esmu atkārtojusi, ka ir aģentūru cilvēki un ir tie, kuri nekad nevarēs aģentūrā strādāt, Jā, diemžēl nereti aģentūra kļūst par sava veida gaļas mašīnu, kura samaļ vājākos un tos, kuri nav gatavi lielāko daļu sava laika ziedot savai profesionālajai izaugsmei, klientiem, kopējam komandas darbam. Mēs varam kritizēt vai slavēt aģentūru darba rezultātus, bet viens gan ir skaidrs.. Ja jaunais censonis iziet cauri aģentūras kalvei, nostrādājot tur vismaz piecus gadus, viņš automātiski kļūst par ļoti iekārojamu objektu darba tirgū.
Taču, kāpēc mazāk un mazāk jauniešu ir spējīgi “izturēt” un daudz strādāt? Kāpēc arvien biežāk aģentūru vadītāji jau ne tikai Latvijas, bet pat pasaules mērogā sūdzās par talantu un strādāt spējīgo deficītu nozarē?
Saistībā ar iepriekš minēto problēmu un uzdotajiem jautājumiem, man ir sekojoši novērojumi. Pirmkārt, ar katru gadu strauji samazinās to darba meklētāju skaits, kurus motivē izaicinājums augt profesionāli. Vismaz sabiedrisko attiecību nozarē. Un, diemžēl, lai profesionāli augtu ir jāspēj un jāgrib upurēt savs laiks.
Otrkārt, strādāt gribētāju skaits ir liels, bet samazinās to skaits, kuri spēj strādāt. Tas nozīmē, ka vārda tiešā nozīmē kļūst mazāk cilvēku, kuri fiziski spēj turēt slodzi. Stresa noturība ir samazinājusies.
Treškārt, izteikta tendence potenciālo darba meklētāju vidū ir vēlmei, lai būtu darbs; par to labi maksātu, bet vakari būtu brīvi. Vēlamās darba dienas beigas ir pulksten 18.00. Kas nav slikti, ja ne viena nianse… Ja vēlies veidot karjeru aģentūrā, tad šī vēlme nav realizējama, kad ir kampaņas; krīzes; konkursi, utt.. Un tā tas notiek vismaz 11 mēnešus gadā.
Visu iepriekš minēto apvienojot jāsecina, ka talanti atklājas smaga un ilgstoša darba laikā, savukārt patiesam talantam vēl arī pieredze jāgūst daudzu gadu garumā, lai viņš uz mūžu nepaliktu tikai par talantīgu muļķi. Ja nebūs šī talanta slīpēšanas pamata – izaicinājuma; fiziskās izturības un vēlmes strādāt -, mūsu nozarei ir potenciāls kļūt par infantilu, bet iedomīgu konsultantu muzeju.
P.S. Kā man saka viens cilvēks, tad, lai zellis kļūtu par meistaru, paiet vismaz 7 gadi. Es ļoti negribētu, lai aptrūktos zeļļu mūsu nozarē, kas spētu tos meistarus savlaicīgi nomainīt:)
