Saruna ar kultūras nozaru pārstāvjiem nebūs viegls uzdevums nevienam, kurš uz to nāks kā no augstāka plauktiņa pozīcijām.
Ar es māku, es zinu, tā vajag… Tikai loģiski, ja kultūras cilvēki uzšvirkst kā sērkociņš, kad nejūt no valdību pārstāvoša sarunas partnera vismaz vēlmi būt uzklausītiem nevis tikt nospārdītiem ar gludiem un neko neizsakošiem teikumiem. Vismaz tā var saprast, klausoties un lasot kultūras ļaužu pārstāstus pēc tikšanās ar kultūras ministri Žaneti Jaunzemi – Grendi. Iespējams, ka kultūras ministres līderisma manierē teiktais ir publiski pārfrāzēts tik ļoti, ka šī brīža publiskais troksnis ir tik vien tāda vētra ūdensglāzē. Klāt nebiju, tiesa. Spriežu tik pēc tā, kas rakstīts. Tikai tādā gadījumā mani vēl vairāk pārsteidz šī brīža ministres klusēšanas politika, jo tik nopietnu uzbrukumu Kultūras ministram es neatceros kopš laika, kad šai amatā bija pats Raimonds Pauls. Un tas bija ļoti, ļoti sen.
Pagale gan jau nedeg viena, un konflikta saasināšanā var vainot abas puses, taču, manuprāt, ir vairāk kā saprotama kultūras nozares pārstāvju sāpe.
Kā var nesāpēt, ja līdz šim latviešu literatūras nozarei kā tādai tiek pievērsta minimāla valsts uzmanība un atbalsts. Faktā, ka jauno un talantīgo dzejnieku un rakstniekus vārdus nereti zina tikai latviešu literatūras skolotāji un fanātiski jauno talantu cienītāji, protams, var vainot pašus rakstītājus. Sak, īstu talantu tāpat pamanīs un arī sevi pārdot ir jāmāk. Taču vai jebkuras kulturālas un tālredzīgas valsts kultūras politikas pamatā nav jābūt vēlmei pašai radīt sistēmu, kā ieraudzīt savus talantus un kā tiem palīdzēt iemirdzēties? Kā pie mums? Pat Dzejas dienas no savulaik zināma un gaidīta pasākuma kļuvušas par vien šauram lokam zināmu dienu. Ja pati valsts ar saviem talantiem neleposies, tad talantiem pēc kāda laika arī mirdzēt šai valstij negribēsies. Manuprāt šis vairs nav konflikts tikai ar konkrēto kultūras ministri, bet valsts kultūras politiku kopumā vai patiesībā tās neesamībai.
Par Grendes kundzi runājot, – ar cilvēkiem ir jārunā. Un īpaši daudz jārunā, kad cilvēki “vārās”, kad viņiem sāp un viņi nejūtas saklausīti. Lai cik gudrs, pieredzējis, zinošs, mācīts būtu konkrētais ministrs, viņš, pirmkārt, ir tautas kalps. Patīk šis jēdziens vai nē, bet tieši no šīs pozīcijas ir jāvirzās komunikācijā ar sabiedrību.
I.Antonišķe
